7.–14.maijs, Plas y Brenin, Z-Velsa, Lielbritānija

Kā Latvijas Alpīnistu savienības pārstāvji, Normunds Reinbergs un Rolands Laganovskis, 2000.g. maijā kopā ar kāpējiem no vēl 25 valstīm, piedalījās starptautiskā kāpēju tikšanās pasākumā (International High Performance Climbing Meet). Tikšanos organizēja Lielbritānijas Alpīnisma padome (British Mountaineering Council), kas līdzīgus pasākumus rīko katru otro gadu. Tikšanās mērķis ir starptautisko kontaktu veicināšana, iespēja kāpt un izbaudīt Z-Velsas klintis un dabu, veicot klasiskus un modernus klinšu kāpšanas maršrutus un diskutēt par dažādiem pilnveidošanās aspektiem šajā "sportā".

Ir grūti paust uz papīra iespaidus, kurus gūsti atrodoties šādos pasākumos vai vienkārši kāpjot. Tās ir līdzīgi kā atbildēt uz mūžīgo jautājumu kāpēc mēs kāpjam. Tas ir arī iemesls kādēļ šis apraksts parādās tik vēlu.

Ar ko šis pasākums ir tik īpašs un kāpēc ir vērts ziedot laiku un līdzekļus, lai uz nedēļu aizbraukt un nedaudz “papraktizēt angļu valodas zināšanas”? Lai redzētu kā jākāpj un zinātu uz ko tiekties.

Kāpšanai Lielbritānijā ir senas tradīcijas, kuras tā neskatoties uz 21.gadsimta iestāšanos nebūt nesteidzas salauzt. Vien no tām ir, ka kāpšana 95% gadījumu ir tradicionālā, t.i. drošināšanai izmanto tikai to, ko pats vari ielikt klintī un pēc tam izņemt. Stacionāri āķi ir tikai dažās sporta kāpšanas vietās, kuras nav pārāk populāras. Neskatoties uz potenciālo maršrutu bīstamību vai citiem apstākļiem āķi netiek dzīti, tikai maršruta grūtības pakāpe ir attiecīgi augstāka. Arī attieksme pret pašu sporta kāpšanu ir nedaudz nievājoša.

Vien no lietām, kas pārsteidz kāpjot Lielbritānijā ir cik kāpšana ir populāra šajā valstī. Uz populārākajiem maršrutiem satiksmi ir tik pat intensīva kā Rīgas ielās sastrēguma stundās. Maršruta aprakstos pat parādās teikumi līdzīgi sekojošam: ”maršruta kvalitāte ir zudusi, jo tas tiek lietots pārāk bieži”. Dzīvē tas nozīmē kā klints ir nedaudz nopulēta no roku un kāju pieskārieniem. Kāpj gandrīz visi bērni, bērni ar vecākiem, pensionāri. Un varbūt lielākai daļai no tiem nav nemaz no svara, cik grūti ir maršruti, tiem svarīgi ir izbaudīt nedaudz piedzīvojuma garšas, tuvību dabai un līdzīgi domājošajiem.

Kāpšana Lielbritānijā un Z-Velsā ir arī ļoti dažāda. No sešām dienām kurās kāpām, klinšu daba katrā vietā bija savādāka sākot no Llanberies pass, kas kā izrādījās ir viens no kāpšanas šūpuļiem valstī līdz Clogy, kas atrodas Z-Velsas augstākā kalna Snowdon nogāzēs, un Golgarth, kur klintis paceļas augšā tieši no jūras. Pierodi pie vienas klinšu struktūras un nākamā dienā sāc visu no sākuma.

Kāpšanai Z-Velsā ir daudz eksotikas un daudz knifu, piemēram, grūtības pakāpes, kas ietver sevī maršruta vispārējo grūtību un vienu pašu grūtāko kustību, kā arī drošību un citus aspektus. Šķiet jāpaiet gadiem, lai visā tajā kaut ko sāktu saprast.

Par pašu tikšanos un braucienu. Īsumā tā ir labi organizēta izvirtība, jo tava vienīgā rūpe brauciena laikā ir izvēlēties uz kuru klinti braukt nākamajā dienā, kurus maršrutus kāpt un kādu alu dzert vakarā bārā. Arī alus pēc dienas beigās ir neatņemama kāpšanas sastāvdaļa, jo kur gan citur dalīties dienas pārdzīvojumos un iespaidos par maršrutiem, ja ne pie kausa putojoša alus. Pirmajās dienās pret daļu no viesiem izturas ar piesardzību, jo kaut arī valstu federācijas ir atsūtījušas it kā pieredzējušus kāpējus līmeņi atšķiras. Katram tiek iedalīts vietējais kāpējs, kas neuzkrītoši novērtē mūsu un citu prasmes un palīdz tikt skaidrībā ar piņķerīgo maršrutu klasifikāciju. Vēlāk kāpjam paši par ko esam nedaudz sarūgtināti, jo lielāku pieredzi var gūt pavērojot darbībā stiprākus kāpējus par tevīm. Pārsteidzoši labs ir laiks, jo visu nedēļu spīd saule, kas ir visai netipiski ūdeņu apskautajai Z-Velsai. Tas ir arī viens no iemesliem kāpēc nepiedalāmies nevienā no piedāvātajiem semināriem, kas katru dienu notika paralēli kāpšanai, kaut arī daži no tiem varēja būt ļoti interesanti. Atgriežoties no klintīm programma katru dienu ir viena un tā pati – duša, pusdienas, slide show un kauss alus un dziļš miegs, lai nākamajā dienā varētu kāpt un kāpt.

Ja kādam patīk statistika vai mūsu tehniskie panākumi, tad kopumā salīdzinot pirmo ar pēdējo dienu mūsu spējas bija augušas par paris pakāpēm no HVS uz E2,6b. Pareizāk gan būtu teikt mēs daudz maz atradām savu spēju līmeni. Starp izietajiem maršrutiem gribētos minēt:

• Llanberies pass
  • Sickle HVS
  • First amendment E1
• Golgarth
  • Park lane E1
  • The strand E2
• Ogwen - Suicide wall
• Suspended sentence E3
• Route 1 E2
• Route 2 E2
• Capital punishment E4

Protams tie ir tikai nosaukumi un cipari, bet, ja jums gadās būt Z-Velsā šos maršrutus varam jums ieteikt pamēģināt un, protams, daudzus citus.

Starptautiskie kontakti – izrādās ne tikai Latvijā kāpējiem ir problēmas. Tādas ir katrā valstī - tā itāļi strādā divas dienas nedēļā un tad nevar saprast braukt kāpt uz Chamonix vai uz Dolomītiem. Tas tāds viens no jaukākajiem un kuriozākajiem piemēriem. Bet ir arī valstis no bijušā sociālisma bloka, kur kāpšana pēc mūra sabrukšanas ir apstājusies pavisam, ir valstis, kur nav nevienas mākslīgās kāpšanas sienas.

Kopumā cik valstu tik problēmu, cik cilvēku tik viedokļu un tieši tāpēc ir vērts piedalīties semināros, festivālos u.t.t. Tie paplašina redzesloku un ļauj cerēt, ka reiz arī mums būs tik pat senas kāpšanas tradīcijas kā Z-Velsā.

© Normunds Reinbergs