Alpi
2000
Nezināmie Francijas Alpi
2000.gada jūnijs. Mūsu komanda šogad ir nolēmusi aplūkot daudz izlavēto Chamomix kalnu rajonu. Tāda īsta plāna uz ko esam spējīgi un kur kāpt laikam mums nav. Treniņu process ir bijis individuāls un tāpēc katra gatavība vai negatavība ir ļoti atšķirīga. Klāt pieliekot rajona ģeogrāfiskās un kāpšanu tradīciju nepārzināšanu iznāk viens liels nezināmais. Kaut kas ir lasīts par maršrutiem, dzirdētas leģendas par citu varoņdarbiem nemaz nerunājot par izslavēto alpu stilu, bet kamēr visu neesi izbaudījis uz savas ādas tā ir tikai teorija.
Kur vien dodamies sastopam gadsimta kataklizmas – iepriekšējo divos gados Kaukāzā cilvēki neatcerējās, kad bijis tik maz sniega ar visām no tām izrietošajām sekām, šogad Alpos – sniega atkal ir tik daudz, ka daudzos maršrutos nav ko bāzties. Iebraucot līst jau ilgāku laiku un vienīgie ieteikumi no informācijas dienesta un kāpējiem ir pagaidīt vismaz pāris dienas. Šo laiku veltam nodarbojoties ar klinšu kāpšanu uz ledāju nopulētajām granīta sieniņām, kuras kartē atzīmētas ar nosaukumu "escalade". Pilsētas centrā notiek Pasaules kausa izcīņas posms kāpšanas sportā, ko noskatāmies ar vislielāko interesi, gan tikai bolderingu. Visu beidzot iepazīstam rajonu un nospraužam mūsu tālākos plānus.
Mūsu pirmais mērķis ir Aiguille des Pelerins (3318m, South-West (Gutter) ridge integral, V) un Aiguille du Midi (North face 3842m, Frendo spur, D+). Izvēli noteica it kā vieglais atkāpšanās ceļš – pirmajā gadījumā no gandrīz jebkuras vietas maršrutā, otrajā gadījumā no virsotnes ar pacēlēju.
Laiks beidzot ir nostabilizējies un no rīta ar vienu no pirmajiem vagoniņiem dodamies līdz Aiguille du Plan stacijai. Izrādās, ka esam gandrīz vienīgie, kas izkāpj šajā pārsēšanās punktā un tāpat esam arī vienīgie ar tik lielām somām ar ko acīm redzami un jūtami izraisām gidu interesi un smīnu. Pus stundas attālumā no stacijas norokam lieko un dodamies uz pirmā maršruta sākumu. Tā kā Alpos maršrutu apraksti ir daudz konspektīvāki, tad atrast īsto vietu nemaz tik viegli nav, bet pēc neilgas staigāšanas turpu šurpu vienojamies par to. Ejam divās sasaitēs Rolands, Regimants un Kaspars, Normunds. Maršrutam ir DR-orientācija un tas nav paguvis atkust. Daudzi plaukti un aizķeres ir sniega pilnas tāpēc virzāmies gaužām lēni. Zābakos klinšu maršrutā it kā ir grūti, bet arī klinšu čības slīd. Aklimatizācija vēl nav īsti veikta un labsajūta varētu būt stipri labāka.
Ap trijiem saprotam, ka 600m garo maršrutu savlaicīgi pabeigt nepaspēsim un pēc ~2/3st tinamies lejā. Tā kā atrodam vairākas nolaišanās cilpas, tad saprotam, ka neesam vienīgie, kas atkāpušiem no šī it kā necilā mērķa. Vakarā taisām konsīliju, kura rezultātā maršruts pa Frendo ribu uz Aiguille du Midi tiek nomainīts ar citu virsotni - Aiguille du Peinge (3192m, izietais maršruts South-West ridge,V+). Startējam sešos un drīz esam zem maršruta. Pirmās trīs virves ir viennozīmīgas pa paris vertikālām plaisām uz augšu, kam seko neliels traverss pa labi. Šeit kļūdāmies, bet to pamanām tikai vēlā pēcpusdienā, kad mūsu ceļu šķērso posms, kurā jāizmanto mākslīgie atbalsta punkti nelielas karnīzes pārvarēšanā. Saprotam, ka esam blakus maršrutā, kura kategorija faktiski ir tāda paša tikai tas ir uz pusi garāks nekā plānojām. Ap 16:00 esam augšā, migla. Nolaišanās ir uz pretējo pusi, bet par to liecina tikai apraksts, jo cilpu vai citu pēdu nav. Izvēles nav laižamies lejā, atrodam arī cilpas, kuras pa reizei atkal pazūd. Vietām tās ir iesnigušas sniegā, citur atkal tās atrodas traversējot kaut kur pa labi vai kreisi. Process ilgs un nepatīkams. Kad līdz lejai palikušas kādas trīs virves cilpas pazūd, priekšā ir auna pieres un acīm redzami tuvojas nakts. Palikušas divas virves līdz lejai – satumsis ir tik tālu, ka gan zilā, gan dzeltenā virve ir 'melnas' un vienīgais loģiskais risinājums būtu apsēsties un gaidīt rītu. Tomēr 'tauta' riskē un laižas tālāk un ap 22:00 vai varbūt 23:00 sasniedzam leju. Protams izvelkot virves tās sapinas un iestrēgst kaut kur augšā un tumsā.
Kāpjam pakaļ, velkam ar spēku, beidzot vēl pēc stundas varam sākt virzību uz teltīm. Ap 1:00 klupdami, krizdami vēl pēc stundas maldīšanās esam pie telts. Jau klumburējot pa akmeņiem vēlme bija palikt, apsēsties un aizmigt. Visi laimīgi ir lejā un jau tumsā būvē telti un iet pēc ūdens – nākamajā dienā braucam lejā, būs atpūta.
Neskatoties uz labo laiku pēc divām smagām cīņas dienām esam spiesti atvilkt elpu. Šā patīkamā procesa beigās atkal sāk līt lietus, augšā snieg sniegs un vējš ir tik stiprs, ka vagoniņš nemaz nekursē. Šo laiku izmantojam lietderīgi, aizbraucot līdz Ženevai.
Nākamajā dienā pēc pilsētas labumu baudīšanas dodamies uzbrukumā Frendo ribai uz Aiguille du Midi. Pirmais vagoniņš atiet sešos un tas ir pārpildīts ar cilvēkiem sistēmās, nelielām mugursomiņām un leduscirtņiem. Tā kā augšā ir stiprs vējš ~80 m/s, tad starts atceļas līdz astoņiem. Citi dodas mājup, bet citi, tai skaitā mēs, paliek nervozi gaidīt papildus informāciju. Beidzot ap pus deviņiem esam Aiguille du Plan stacijā un varam sākt. Maršruta kopējais garums ir ap kilometru un pēc apraksta tā grūtība palielinās, jo tuvāk tu tuvojies augšai. Maršrutu var veikt vienā dienā, bet drošs paliek nedrošs paņemam līdzi divvietīgu telti uz četriem. Maršruts pilnībā sevi attaisno – sākums absolūti vienmuļš un atgādina "krūmu trijnieku" ar nelieliem plauktiņiem, sniega pārejām un atkal vairākas reizes ir jāpāriet no klinšu čībām uz zābakiem un atpakaļ. Pēcpusdienā uznāk migla un vairs nav skaidrs ne kur tu esi, ne cik tālu līdz korei. Vienīgās zīmes, ka esam uz pareizā ceļa ir veci klinšu āķi un cilpas.
Ap 19:00 esam četras virves no kores – divas pa sniega kori un vēl divas pa apsnigušām klintīm. Nolemjam nakšņot, lai no rīta ātri tiktu līdz augšai un ar pacēlēju lejā. Nākamā dienā startējam astoņos. Pirmās divas virves pa sniegu ejam lēni un uzmanīgi, jo drošināties šeit nav kur un jebkurš kritiens varētu beigties ar strauju augstuma zaudēšanu. Nonākot līdz klintīm redzam, ka aina nav diez ko iepriecinoša. Plaisas pielietas ar ledu, plaukti apsniguši un pēdējo 100 metru pārvarēšana izvēršas par pasākumu visas dienas garumā. Katrs plaukts ir jāatrok, katrs drošināšanas punkts jāatrod. Pēdējos piecpadsmit metrus Rolis izcīna kādu stundu, varbūt pat vairāk, šajā laikā izbaudot kādu 3 metru kritienu un ar to pamodinot snauduļojošo Kasparu, kurš šajā laikā veic drošināšanas pienākumus. Beidzot esam augšā – pulkstenis ir tuvu pieciem un mums ir ļoti jāsteidzas, lai paspētu uz pēdējo vagoniņu.
Atrodoties kalnos ir grūti nosēdēt telpās, ja tavs ceļojuma mērķis ir bijis kāpt, kāpt un vēlreiz kāpt, bet ko darīsi. Atšķirībā no citiem kalnu rajoniem Chamonix var iegūt diezgan precīzu laika prognozi nākamajām trim, četrām dienām. Tas, no vienas puses, ļauj prognozēt un koriģēt savus plānu, bet no otras puses iemidzina modrību, jo no siltiem un sausiem apartamentiem nemaz tik ļoti negribas doties pretī sniegam un vējam, ja zini, ka laiks drīz uzlabosies. Nākamā iespēja mums parādījās atkal pēc vairāku dienu atsēdēšanās lejā. Tiek solītas trīs dienas ar perfektu laiku. Šoreiz mūsu nelielā kompānija sadalās – Kaspars mēģinās noslēpot (ko arī izdara!) no Mount Blanc virsotnes, Regimants vienkārši uzkāpt tajā (ko diemzēl neizdarīja), Rolis un Normunds dodas uz Petit Dru (3754m, American direct, ED1), lai izmēģinātu spēkus uz šīs granīta smailes.
Ap astoņiem izkāpjam no vagoniņa. Apkārt viss ir apsarmojis un nelielais sniega pleķītis ir norobežots ar lentēm aiz kurām kāpt ir bīstami. Nākas vilkt sistēmas, dzelkšņus, sasieties virvē un sekot pāris cilvēkiem, kas dodas it kā mums vajadzīgajā virzienā. Jāpaskaidro, ka divi gidi mums deva atšķirīgas norādes par ejamo ceļu un diezin vai mēs būtu izvēlējušies ceļu pa kuru aizgājām. Bet, ja jau citi iet vai mēs sliktāki. Laižamies lejā pa pilnīgi apsnigušiem plauktiem līdz panākam divus britus ar kuriem kā izrādās esam vienā laikā un tai pašā vietā kāpuši Z-Velsā pavasarī. Uz reiz jutāmies kā sen pazīstami un kopīgi organizējam nolaišanos drūmā un aukstā kuluārā pa kuru pēcpusdienā noteikti gāžas akmeņi viens pēc otra. No rīta tas ir mierīgs un pēc viena dulfera varam uzmanīgi uz priekšējiem zobiem soļot lejā. Pēc visai negaidītā sākuma pēc divām stundām esam zem maršruta. Siena izskatās vairāk nekā iespaidīga un mums nav ne jausmas cik augstu tiksim. Tā kā maršruts jau pēc apraksta no lejas līdz virsotnei un atpakaļ nav veicams vienā dienā, tad mums līdz ir telts, prīmuss un somas svars nebūt nav no mazajiem. Tā kā ir pietiekoši agrs nolemjam veikt pirmās 5-6 virves un tad nakšņot, lai ietaupītu nākamā dienā spēkus un laiku.
Ap trijiem esam pie vietas un dienas atlikušo daļu pavadām ēdot un guļot. Kā izrādās tas bija saldākais miegs visa kāpina laikā, jo naktīs temperatūra ievērojami kritās. Nākamajā dienā ap astoņiem atgriežamies maršrutā un par lielu pārsteigumu satiekamu "konkurentus", kas sākuši kāpt agri no rīta no lejas. Tā kā viņu somas ir reizes trīs vieglākas, tad diezgan veikli tie aiziet mums garām. Nākamais mūs panāk kāds itālis, kurš kāpj solo, t.i. viens pats. Ar viņu apmēram vienā tempā tad arī cīnāmies visu lielāko dienas daļu. Viņa somā ir tikai liels ādas maiss ar ūdeni, kaut gan no malas izskatījās, ka tā saturam vajadzētu būt vīnam...un varbūt arī bija, pāris šķēles gaļas un cigaretes..., lūk tas ir ALPU STILS. To drīz jūtam arī mēs. Kaut arī izkāpjam ar visām somām VII virves spēki sarūk acīm redzami. Rolis kā pirmais kāpj bez somas un to pēc tam izvelk. Normunds jūt, ka pēdējās trīs V virves ir ātrāk uzkāpt ar žumāru. Mūsu mērķis ir tā saucamais Jammed Block, kas ir vienīgā vieta līdz korei kur var reāli pārnakšņot un pat uzcelt telti. Pēc apraksta tās izmēri izklausās kā pus futbollaukums, bet patiesībā izrādās, ka tur ir vieta vienai, varbūt divām teltīm. Sasēsties, protams, tur var krietni vairāk cilvēku. Šo patvērumu sasniedzam ap 18:00. Itālis un pirmā sasaite steidzās līdz tumsai nolaisties lejā, mēs palikām nakšņot. Rolis jūtas tik saguris, ka aiziet gulēt neēdis.
Visdīvainākais, ka ap vienpadsmitiem izdzirdam balsis. Liekas, ka pārpūle radījusi halucinācijas, bet izrādījās, ka divi zviedri tikai tagad finišē, bez telts, bez prīmusa – tātad patiesā alpu stilā. Viņi nākamajā dienā centīsies sasniegt virsotni līdz kurai vēl ~19 virves t.s. divas visgrūtākās, kas atrodas tieši virs mūsu galvām. Ceļamies 5:00 zviedri dodas uz augšu, bet mēs nolemjam atkāpties, atstājot virsotni nākamajiem braucieniem. Pēc četru stundu dulferēšanas, divu stundu maldīšanās pa akmeņu krāvumiem un koku brikšņiem ap trijiem pēcpusdienā bijām atgriezušies Chamonix, dzērām alu un ēdām sviestmaizes. Bija vairāk nekā dīvaini sēdēt civilizētā kafejnīcā plastmasas zābakos un "kaujas" formā. Alus lēni apdullināja prātu un dzīve jau sāka nokārtoties. ;-)
Kopumā pabijām Chamonix kādas trīs nedēļas, izdarījām gaužām maz, bet šķiet lieliski apguvām, kas ir alpu stils un ar ko tas atšķiras no mūsu iepriekšējās pieredzes Kaukāzā. Tādi bija mūsu nezināmie Francijas Alpi.