Šis ir fragments no dienasgrāmatas, kas vēsta par uzkāpšanu Puškina smailē caur Dih Tau pa 5A grūtības kategorijas maršrutu.

Pasākumā ņēma dalību:

• Normunds Reinbergs (Normunds vienkārši Normunds)
• Rolands Laganovskis (Rolis)
• Kaspars Klapkalns (Klapiks, tekstā Klopiks)
• Regimants Baranovskis (Remis)
• Māris Parfianovičs (Napalms)

Cienījamais lasītāj!
Uz augstu māksliniecisko vērtību neceriet. Pie tam, ja esat cīnītājs par pareizu un tīru latviešu valodu, nebojājiet sev nervus un izvēlieties sev citu nodarbi.

06.07.02.

Izejam plkst. 6:45. Esam ēduši auzas ar kondīti (iebiezinātais piens ar cukuru) un padzēruši tēju. Sākums viegls. Ātri sasildos. Ap 9:30 šaipus nogāzes parādās saulīte. D...ā! Tieši tad, kad esam pienākuši pie stāvākās vietas visā piegājienā. Sērsnas nav, tādēļ siegā grimstam līdz pat staklei. Izkļūšana no tāda stāvokļa paņem daudz spēkus. Pēdas dzenam pārmaiņus. Es noskaitu simts soļus un stājos malā. Mazliet trūkst elpa.
Sniegu sāku ēst jau 11:40. Kad esam pāri stāvākajai vietai, noliekam somas un bez tām ejam pārliecināties par vietu naktsmītnei, kas atrodas uz „pleca”. 13:40 esam vietā, kur paredzēta nakšņošana. Pusstundas laikā esam iekārtojuši vietu un uzslējuši tajā telti. Sauļojamies.
15:05 sāk snigt sniegs. Nupat esam beiguši ēst zupu un dzeram jau otro krūzi tējas. Un atkal „ERL GREY”. Šito gan es nesaprotu. Nu var jau dzert, bet ne jau katru dienu. Par to arī kādu laiku diskutējam. Sniegs rimstas. Atkal sāk spīdēt saule. Šķiet, ka tā mūs ir nodomājusi šeit uz pleca sadedzināt. Baisa svelme. Tas neturpinās ilgi. Runas novirzās uz darījumu tēmu. Atkal sāk snigt sniegs.
17:00 esam samukuši teltī un ēdam griķus ar tušoni. Griķi ir piedeguši. Normundu tas neuztraucot. Protams, ka neuztrauc! Ja es būtu piededzinājis, mani arī tas neuztrauktu. Iespējams.
18:50 visi pieci „valetā” esam saspiedušies gulēšanai. Sāp galva. Joprojām karsts. Domājam celties 3:00

07.07.02.

Ceļamies agri. Mūsu telts no iekšpuses klāta ar kondensātu, bet no ārpuses ar ledu un sniegu. Piecelties ir viegli. Jūtos izgulējies. Ēdam auzas ar kondīti, dzeram „ERL GREY” !!!! Fuck! Citas tējas jau viņiem laikam nav. Lai nu kāda tā tēja, bet tas, ka viņa garšo pēc piededzinātiem griķiem iepriecina vēl mazāk. Pirms pieciem esam izgājuši un ar nelielu līkumu iesoļojam vienā no kuluāriem un nonākam uz plaukta virs auna pierēm. Iesākumam lieti noderēja Normunda, iepriekšējā vakarā, iemītās pēdas. Traversējam trīs, bet varbūt četrus, dažāda mēra kuluārus. Ejam paralēli kādas piecas virves. Ap desmitiem iestājas neliels apjukums. Nevaram ierubīt aprakstu. Katrs velk to nabaga deķīti uz savu pusi.

Beidzot noorientējamies un 11:30 Rolis novelk pirmo margu. Iepriekš netiku pa tādu kāpis. Saņēmis nelielu devu instrukcijas aizeju kā ceturtais. Aiz manis paliek Normunds. Nu gan podi! Remis piesauc mammīti. Tādu es dabonu dzirdēt pirmo reizi. Kā vēlāk uzzinu, tad tā nav pirmā reize. Kāpjot pats neko labu neparādu. Priekšā maza karnīzīte ar iekšējo stūri, kas drīzāk atgādina kamīnu. Mana kāpšanas prasme neļauj man ar somu izgrozīties tā lai būtu ērti izspiesties uz kājas. Rezultātā ar kreiso roku ķeros pie margas. Par ko saņemu no Roļa, man adresētu, nievājošu smīnu. Nu nav tas labais kāpšanas tonis, pats saprotu, bet augšā, tad tikt gribu un vajag. Ceturtā marga sanāk pavisam Extreme, vismaz man un cik nopratu arī Remim. Kā trešajam ejot pa „mizeriem„ dažām aizķerēm tieku pāri pavisam viegli līdz nonāku pie slīpas plaisas kuras vienu malu veido īpatnēja šķautne. Ieķīlējos plaisā ar vienu kāju un vienu roku ar ar brīvo roku pārlikdams „ķesku”. Bet nu nezinu, ko pasākt tālāk. Nākamā „ķeska” ir no manis pa labi un kādus metrus sešus no manis. Izskatās, ka visas augšējās aizķeres ir pilnas ar sniegu. Neko nesaprotu. Kā tad „kungi” pirms manis izgāja šito sieniņu. Ja jau sniegs augšējās aizķerēs ir neskarts, tad pa turieni nav ko gramstīties. Tik daudz es vēl saprotu, taču sausās aizķeres man ir par mazu.(meistarības trūkums)

Ievelku margas „brīvo” galu, atbrīvoju žumāru un ar cilpiņu palaižos mazliet zemāk. Mēģinu iet pa mazu „plauktiņu”. Pārvietojos ieslīpi margai un nonāku metrus divus zem „ķeskas” un mazlie pa kreisi no tās. Turpat ir arī nākamā stacija. Aizķeres rokām atrodu, bet kājām gan ne. Lai ievilktos rokās ar berzes spēku kājām vien noteikti nepietiks. Kašājoties ar kāju gar sienu atrodu tādu kā palielāku „punu”. Nolemju to arī izmantot. Saspringstu! Ievelkos rokās. Vēl mazliet un esmu jau izspiedies jau tik tālu, ka elkoņi ir jau zem pleciem. UN TAD... Tad izslīdēja kāja! Uz rokām vien nenoturos. Ar zobiem „iebraucu” aizķerē tieši blakus rokām. FUCK!!! Labi vēl, ka bikses nepieliku. Atjēdzies pēc „pendeļa”, izspļāvis visu, kas uz to brīdi no mutes ir spļaujams un aptaustu muti ar mēli no iekšpuses un pirkstiem no ārpusi. Biju gaidījis asins „šaltis”, bet nekā. Tas ir labi. Lūpas no sašķaidīšanas droši vien pasargāja tas, ka seja bija sašķobīta nelāgā piepūles grimasē un līdz ar to zobi „līdz acīm” bija atsegti. Sūdu būšana! Vienu zobu nevaru sataustīt ne no iekšpuses ne no ārpuses, bet vēl vienu aptaustot nesaprotu vai tas vispār ir zobs. Nolemju vairs daudz nečakarēties un ar spēku „uzžumārēju” līdz stacijai. Taisos jau „gāzties” augšā pa nākamo margu, kad saņemu instrukciju no Roļa. Instrukcija ir kliedziena veidā: „Margu neslogo!”. Nu neko sev marga!?! Jocīgi! Tikko pirms manis skatījos kā Klopiks mierīgi „žumārē” augšā pa vertikālu sienu un es jau biju sagatavojies darīt to pašu. Margu nometu pa kreisi no sienas. Tālāk sniegs un ledus. Uzvelku kaķus un noņemu no somas kapli. Atsevišķās vietās zems sniega ir gludas plāksnes. Iztaustu „ceļu” un nonāku līdz Rolim. Viņam blakus sēž Klopiks un kaut ko vervelē. Ko es redzu!!! Marga nostiprināta pie kapļa, kas iedurts sniegā un Rolis tam tup virsū. Tad redz kur tas „suns aprakts”. Piekāpj Normunds. Apjautājos kā viņam izdevās izkāpt pirmspēdējo virvi. Normunds piešķiebj galvu un saka, ka esot bijis mierīgi un jautājoši skatās uz mani. Izskatās, ka viņš mēģina atcerēties, kur tajā margā bija kāda sarežģīta vieta. Nu labi, lai jau nu būtu. Es laikam vienkārši esmu galīgi tizls. Remis apakšā kliedz pēc palīdzības, lai viņam padod virvi vai ko tamlīdzīgu. Saprotu to, ka neesmu pats tizlākais. Tā kā Remis iet pēdējais, tad viņam noraušanās gadījumā, pēc „ķeskas” izņemšanas, draud baigā „pendele”. Klopiks ar Roli „sportiskajā” brien augšā pa kuluāru. Es ar Normundu palieku gaidīt Remi. Tas nu gan ir viens bailīgs zaķītis.

Izskaidrojam viņam par plauktiem mazliet zem viņa. Tas nelīdz. Iedrošinām saņemties un taisīt „pendeli”. Izskan kategorisks „NĒ”. Tā mēs sabļaustamies vairākas minūtes līdz izskan biedējošs: „Normund!!!!”. Saucam Remi, bet viņš klusē. Normunds pa margu nolaižas metrus desmit zemāk un sauc atkal. Remis beidzot atsaucās. Labi, ka tā! Normuds uzkāpj atpakaļ un dusmojas par to, ka bijis jākāpj zemē. Kad piekāpj Remis viņa sejā lasāms izbrīns, šausmas, drosme, lepnums, kā mazam sunītim, kurš no savas mājas pagalma tikko padzinis lielu, klaiņojošu suņu baru. Izejam sasaitē uz augšu pa Klopika un Roļa iemītajām pēdām. Kuluāra galā neliels traverss pa labi. Pēc Klopika norādījuma uz kādas šķautnes uzmetu cilpu un izlaižu virvi caur to, lai piedrošinātu abus čibrikus no lielākas „pendeles” un līdz ar to ari sevi no „atraušanās”, kas būtu iespējamā bez tās. Nonācis blakus Klopikam apjautājos ko ziņo „partizāns” no priekšējām „frontes” līnijām. Nekā jauna un iepriecinoša.
Pulkstenis rāda jau 19:00. Gribās ēst, gribās dzert, gribās gulēt! Nākamās divas margas aiziet pa apledojušām klintīm. Eju ar kaķiem un kapli. Atkal noraušanās. Nelielā „pendelī” iekāries noskatos uz miglu, kas piesedz skatam sienas pakāji. Doma par to, ka neveiksmīgas drošināšanas gadījumā kritiens izdotos godam, liek saņemties un tūļāšanos atstāt citiem laikiem. To vai kaplis notur manu svaru atlikušajos divdesmit metros pārbaudu vairākkārtīgi. Asu izjūtu man šai dienai būs gana. Nonācis beidzot līdz Klopikam nostājos blakus uz maza „slieksnīša”. Klopiks noziņo, ka Rolis esot izgājis uz kores un iespējams tur būs „bivuaks”. Tas iepriecina. Noziņojis Klopiks aiziet, akmeņus birdinādams, pa īsu, bet ļoti platu kuluāru uz augšu. Sākums viņam sparīgs, bet drīz vien spars noplok un es saprotu, ka neesmu šeit viens nogurušais. Vismaz man viņš pēc tāda izskatās. Spēka nav. „Marga brīva”! Gandrīz kā komā uzvelkos augšā, līdz vietai uz kores, kas atrodas, kā mēs izsecinām vēlāk, virs trešā žandarma. Pusstundas laikā izrušinām, ar kapļiem, vietu teltij. Remis tikmēr nocīnījies ar sniega kausēšanu. Pirmo katliņu izdzeram iemetot tajā šķīstošo tableti. Aiz sajūsmas gandrīz „piečurāju bikses”. Telts uzcelta. Iekārtojamies tajā, ēdam zupīti. Pie tās tiek celti Remja un Anitas gatavotie (pēc īpašas receptes) sausiņi. Sausiņi ir labi. Jādomā, ka cepšanas laikā ar viņiem bija tikpat liela noņemšanās kā tagad, sargājot pārējās mantas no saeļļošanās.
Ap 22:00 jau liekamies gulēt. Aizmiegam ātri.

08.07.02

Ceļamies 3:00. Normunds, kā jau pierasts, pieceļas un izlien no telts pirmais. Tiek kausēts ūdens tējai un griķiem. Tā kā guļu pie sienas, tad man būtu jālien ārā no telts kā pēdējam vai vismaz pirms pēdējam. Remis tūļājas. Normunds uzsauc atkārtoti, ka ir laiks celties un kustēties. Iepriekšējā darba diena nav pagājusi bez sekām, tā ir atstājusi iespaidu uz šodienas runām un darbiem. Telts tiek nojaukta vēlu. Tūlīt telts vieta tiek piedirsta. Brīnos kā pie šāda ēšanas režīma vēl dažiem atliek kaut kas no kā šķirties. Liekot telti somā konstatēju, ka tā ar katru dienu aizņem arvien vairāk vietas. Vēl neesmu pilnībā sakravājis mantiņas, kad Rolis jau aizsoļo pa kori uz augšu. Eju kā ceturtais, pēdējais atkal Remis. Izvelkot ceturto margu tās gals kaut kur iesprūst. Tieši par to tikko biju domājis. Marga bija īsa tādēļ ērti un ar bažām varēju noskatīties kā Remis sakārto virvi izvilkšanai. Nabaga Remim nākas soļot atpakaļ un atbrīvot galu. Kaut ko ņurdot viņam tas izdodas viegli. Kad gals atbrīvots un virve izvilkta aizeju tālak. Visi uz mums gaida. Sienu, kas atrodas pa kreisi no kores, traversējam līdz pusei, pēc kā ņemam viņu pierē. Devītā marga sākas kamīnā. Laiks iet uz vakarpusi. Visu laiku drausmīgi gribas dzert. Sniegu un ledu ēdu jau gandrīz no paša rīta. Gaidot kamēr Klopiks izies kamīnu sagaidu Remi. Izvelkot margu tā atkal iesprūst. Remis ir satriekts. Sametusies kunkulī atkal ir zilā virve. Klopiks margu ir atbrīvojis un es, nezinu kādas labdarības uzplūdos, laižu Remi pa priekšu. Pats gatavojos nolaisties metrus septiņus zemāk, lai atbrīvotu margas galu.

Pēc Klopika norādījuma, nobrīdinu Remi, lai nepiebrauc ar žumāru pārāk tuvu divām ķeskām kamīnā, jo tad esot ļoti grūti tās pārkarināt. Nolaišanās un virves atbrīvošana, atgriešanās un izvilkšana prasīja daudz mazāk pūļu kā biju gaidījis. Remis joprojām tirinās kamīnā. Kamīns, kas ir metrus sešus dziļa, no vienas puses ar klints bluķiem aizbirusi plaisa, Remim sagādā patiesas rūpes. Tas tā varētu būt, jo kamīna platums pie ķeskām ir aptuveni četri metri. Remis sauc, ka netiekot augšā. Viņš mēģina ar cilpu, bet nesekmīgi. Sāk salt gaidot kamēr viņš tur ... Marga iet gar kamīna kreiso sienu līdz galam, tad caur „griestiem” ārā pa labo pusi un uz augšu. Abas ķeskas ir kreisā pusē, tas tad arī sagādā grūtības. Iesaku Remim izvilkt visu margu pie sevis, caur ķeskām, atstāt tās un nomest galu man atpakaļ. Pašam man tas viss liekās nejēdzīgi, bet kaut kas taču jādara. Remis izdara. Viss izdodas. Remis uzžumārē pa kamīna apledojušo labo sienu un aizkāpj uz virsotni. „Pionieri” jau sašutumā auro, ko mēs tur tūļājamies. Kur Napalms? Kas notiek? U.t.t. Beidzot: ”marga brīva” Novācis staciju ielienu kamīnā. Drebu no aukstuma. Ielienu kamīnā līdz galam un noņemu somu un iekaru „frendā”, kas palicis pie manis no iepriekšējās stacijas. Citu dzelžu man nav. Pār visām varītēm gribas paveikt vēl kādu labu darbu. Ievelku brīvo margas galu. Iekaru „sameni” tajā pat cilpā kur soma un mēģinu ķeskai pielīst no otras puses, caur klints bluķiem. Ķivere iesprūst, brilles uzbrauc uz mutes, bet ķesku nesasniedzu. Gribu mēģināt vēlreiz, bet ķivere nepadodas. Jūtu, ka nāk virsū mazi, paniski drebuļi. Mēģinu nomierināties. Ķivere padodas. Sakārtoju brilles un mēģinu citā leņķī. Izelpoju un sniedzos pēc ieliktņa. Tas ne uzreiz padodas, taču palaužot to uz vienu, tad uz otru pusi, sajūtu to iekrītam man plaukstā. Tai pat ķeskā ir arī otra, ko (iespējams) Remis bija aizsniedzis un izņēmis. Nolienu pie somas, sakārtojos un lienu pa labo pusi augšā. Kamīna apakšā, sniegā ieraugu lencītes, kādas ir maniem kramponiem. Automātiski ķeros pie somas. FUCK! Dzelkšņu tur nav. Klopiks augšā auro! Laižos lejā un savācu koškas un ar spēku uzžumārēju augšā. Starp mani un virsotni vēl viena stacija, tad marga uz metriem astoņiem. Klopiks nebeidz aurot! Viņam kaut ko piebalso Remis. Ceru, ka viņa teiktais tas neattiecās uz mani, citādi vēl daži teikumi un tā dzeltenā ķivere norausies pa ļeckām. Virsotnē izņemu foto aparātu un drudžainā steigā nobildēju vienu no iespaidīgākajām virsotnēm Bezengijā – Koštan Tau Kundjum–Mižirgi ielejā. Virsotnē neviena vairs nav, bet Klopiks turpina aurot kaut kur zemāk! Abi pukšķi atrodas metrus desmit pa kori uz leju un burkšķ uz mani. Viņiem neaiziet, ko es tur varot darīt tik ilgi.

Protams ļoti iespējams ir tas, ka manis paša izdarības, man izlikās ārkārtīgi saturīgas un ātras, bet patiesībā nemaz tā nebija. Bļaģ nahuj! Trīs dienas darba ceļā uz virsotni un trīs minūtes apjukuma virsotnē! Nu forši, nu! Savācos un nosoļoju līdz pukšķiem un atdodu abas virves. Normunds ar Roli atrodas jau divus dulferus zemāk un uz peremičkas iekārto vietu naktij. Iekaram dulferi un laižamies lejā. Es nobraucu pēc Remja. Klopiks paliek kā pēdējais. Apakšējā dulferī iekāries gaidu, kad Klopiks tiks līdz stacijai, lai palīdzētu izvilkt augšējo. Kad viņš ir klāt, abi iekaramies izvelkamajā virvē un .... ŽOPA! Iesprūdis! Kāpēc tā, nevar saprast. Saku Klopikam, ka man nav vairs spēka sevi taisni noturēt un laižos lejā. Izvilkšana jāatstāj uz rītu. Nolaižoties zem karnīzes kājas aiziet pa gaisu. Soma sagriež mani ar galvu uz leju. Mēģinu sasvērties, bet nav spēka. Tā vien liekas, ka pārlūzīšu. Ar galvu uz leju nobraucu lielāko daļu dulfera. Kādus četrus metrus no beigām aizsniedzu sienu un sasveros taisni. Nolieku somu, ievērtēju skatus un palīdzu kapāt vietu teltij. Pilnīgs auto pilots. Telts! Vakariņas (par tādām tās tika nosauktas)! Izsalkums un slāpes nepāriet. Aizmigt traucē vīzijas par kūkas gabaliem un kafiju ar pienu, kurā sabērts daudz, daudz cukura. Normunds atceras, krodziņā „Korande”, kurš atrodas pie Gaujas tilta, esot ēdis ļoti garšīgu omleti, tā saucoties „omlete ar visu”. Ooo! Izklausās labi! Nolemju pēc aizbraukšanas mājās, aizbraukt uz turieni un vienu tādu (varbūt divas) apēst. Tādas cerība lolojot arī aizmiegu!

09.07.02

Pieceļamies vēlāk kā parasti. Ilgi tūļājamies. Nevaru saprast, kas notiek. Gribās tā kā palīdzēt kaut ko darīt, bet nesaprotu, kam pieķerties. It kā varētu pieteikties palīgā izvilkt augšējo dulferi, bet jūtu, ka mani pakalpojumi sagādās tikai problēmas. Esmu tikko novācis telti, kad atpakaļ ir Rolis ar Klopiku. Rolis pārmet Klopikam to, ka pirms laišanās lejā viņš nav pienācīgu uzmanību vērsis uz to, kur atradies mezgls.
Ap 9:30 Normunds paiet aptuveni metrus piecpadsmit no telts vietas un iedzinis āķi un uzsien cilpu dulferim. Pirmo nolaižam Remi, tad es. Normunds nobrauc pēdējais. Kamēr izvelkam virves, Rolis, Klopiks un Remis traversā aiziet Puškina virzienā. Nogāze stāva. Tieši virs galvas Dih Tau Austrumu. Eju sasaitē ar Normundu. Zem kājām sniegs ar ledu. No malas Klopiks regulē mani uz augšu, jo ir aizdomas, ka esam „nogriezuši” nogāzi. Nonākuši veiksmīgi uz kores, īsu brīdi apspriežamies un sakārtojušies mīcām tālāk. Temps krītas. Divi žandarmi, no kuriem otro varēja apiet pa kreiso pusi.

Cik ievēroju, tad pēdējais šodien iet Klopiks. Sanāca tā, ka pie kāda sastrēguma izlienu priekšā un aizejam divatā ar Roli. Kūkas un kafija ar pienu, tas ir viss par ko es varētu atbildēt uzreiz, ja nu kāds iedomāties pajautāt, par ko es esmu norūpējies. Ar tādām domām arī nonāku sedlienē. Pagaidām tur esam tikai divatā ar Roli. Izklāstu viņam savu viedokli par bulciņām un kūciņām. Smērējam krēmu pret saules apdegumiem un rēcam, vairāk jau par mani un maniem gļukiem. Uz trim čibrikiem nākas gaidīt 40 minūtes. It kā iedomājamies tīrīt laukumu teltij un to uzsliet, bet Rolis to domu nomotivē un mēs paliekam sēžot. Mēģinām arī izdomāt rīcības plānu virsotnes iekarošanai, kas atrodas 15 minūšu gājienā no mums, bet nomierināmies un turpinām gaidīt. Ierodas trīs vīri baltā. Esot bijis jālien pakaļ otrajam dulferim, kas iesprūdis nolaižoties no stāvākas atradzes. Vienbalsīgi nolemjam visupirms padzert tēju, iekost un uzsliet telti. Virsotnei vēl laika pietiks. Iekārtojamies ilgāk kā parasti, toties gluži kā pirmajā, virtuve ir speciāli izbūvēta atsevišķi no telts. Esam iesmēluši sevī zupiņu. Starp citu tēja ir jau kādu laiku beigusies.
Nosnaudušies uzkāpjam virsotnē. Kompensējot steigu uz iepriekšējās, Puškina smailē paliekam ilgāk. Normunds uzraksta arī zīmīti tikai noglabāt to nav īsti kur, jo visapkārt ir tikai sniegs. No Puškina ir labi saskatāms Mižirgi, Baravikovs un lielākā daļa kores. „Āķis lūpā”! Runas iet par neizietiem un izejamajiem traversiem. Skaisti! Atgriežamies priecīgā noskaņojumā pie telts un pēc īsa brīža jau ķeramies pie vakariņu gatavošanas. Ēdam kārtīgi, bet izsalkuma sajūta nepāriet. Tā kā rīt ir paredzēta nokāpšana, tad tiek apēsta zupa, kartupeļu biezenis, sublimētais biezpiens un vēl katram pa tāfelītei POWER BAR ar kompotu no žāvētajiem augļiem.
19:00 jau esam iekārtojušies gulēt. Aizverot acis redzu tās pašas kūkas.

10.07.02.

Normunds jau kuro reizi parāda savu attieksmi pret pasākumu, pār kuru viņš ir uzņēmies šefību. Jau 02:45 viņš izlien no telts un ķeras pie brokastu gatavošanas. Pa to laiku kamēr top auzu pārslas ar pienu, teltī norisinās cits pasākums, kas pats par sevi nav nekas neparasts, bet tam tomēr būs neadekvāti tālejošas sekas.
Normunda iedvesmots arī es ātri attopos no miega peles skavām un gaidu, kad vietu atbrīvos Remis. Nākas gaidīt ilgi. Tik vien no viņa var izdabūt kā ņurdēšanu guļammaisā. Ar celi ievelku pa Remja mīkstumiem un atgādinu, ka jāceļas. Ak Dievs! Par ko tikai šī dunka netiek pārvērsta! Ko tikai nemēģina man piedēvēt! Šinī gadījumā protams visiem būtu interesants paša cietušā liecības, to es saprotu, bet nekādi nevaru palīdzēt! Varbūt šīs liecības ir atrodamas citā mājas lapā? Iespējams.
Neskatoties uz visiem šiem pigoriem 04:40 esam nobrieduši iziet. Šoreiz iešu kā pēdējais sasaitē kopā ar Normundu, kas aizsperas pa priekšu un Roli. Normunds jau ir pakāpies pa kori uz augšu un pazudis aiz pampaka, kad es tikai meklēju virves galu, kur piedrošināties. Pieāķēties sanāk skrējienā, bet veiksmīgi. Laika apstākļi mūs lutina arī šorīt. Gaisma jau uzaususi, bet zvaigznes vēl nav „nodzisušas”, skrienot pa kori virzienā uz Dih-Tau Austrumu vēl mēģinu saķert ainavas abpus grēdai. Tas nevelkas ilgi, jo pa kori ejamo gabalu nomaucam ātrā tempā.

Pa kuluāru, kas pieguļ Austrumu virsotnei laižamies lejā sportiskajā stilā, jeb kā citi to dēvē, ejam paralēli. Kuluārā pirmā sasaite ir aptuveni 2 stundas. Kājas ir piedzītas. Jūtu, ka mans temps ir Rolim un Normundam par lēnu. Normāli kāpjot netieku līdz, pietrūks iemaņu ledus kāpšanā. Mēģinu slidināties uz priekšējiem zobiem. Rolis izrāda nepārprotamu nepatiku pret tādām izdarībām un brīdina, ka labi tas nevar beigties. Ik pa laikam saņemos un kāpju kā pienākas. Līdz ledājam pa kuluāru nokāpt nav iespējams, jo aiz „pudeles kakla” sākas aunu pieres. Nākas vilkt traversā uz to kuluāru, kurā sākās kāpiens. Pinas kājas, pinas virve. Normunds jau kuluārā atsējās un aizgāja solo. Tādā veidā esam izretojušies pa visu nogāzi, kurš augstāk, kurš zemāk. Izejot no pēdējā kuluāra, abi ar Roli novelkam sistēmas un samarķējam virvi un padzēruši siltu ūdeni no termosa, aizsoļojam tālāk. Rolis strauji attālinās. Tālāk ejam katrs savā tempā. Vietā kur nogāze kļūst lēzenāka novelku dzelkšņus. Pēc pēdām ir redzams, ka tā arī darījis ir vai nu Normunds vai Rolis. Kājas ļogās. Mēģinu glisēt, bet diezko nesanāk. Saulīte, kas nupat ir uzspīdējusi, virsējo sērsnas kārtu vēl nav sašļurinājusi.

Kad beidzot nonāku „Austriešu naktsmītnēs” ir 09:20. Normunds šeit jau esot no 08:00, bet Rolis kopš 08:40. Viss jau ir labi, tikai nesaprotu kādēļ viņi tēju ir uzvārījuši tikai sev? Ķeros pie Roļa krūzītes un kopā ar dažiem sausiņiem tās saturs drīz nonāk manā vēderā. Gaidot Remi ar Klopiku uzvārām četru litru tējkannu ar tēju un izdzeram. Uzliekam otru un turpinām gaidīt. No Iļjas, kas dežūrē tur jau otro nedēļu uzzinām dažādus jaunumus. Tai skaitā arī par Sankt-Pēterburgas ekspedīciju, kas zem Šharas meklē savu, iepriekšējā sezonā bojā gājušo biedru un uzņem filmu. Uzzinām arī, ka Sella kurā mēs kāpām aklimatizācijas nolūkos un dzinām vagu, šobrīd ir izstaigāta kā šoseja. 10:20 ierodas ari Remis ar Klopiku. Izskan daudz pārmetumu par šādu nokāpšanas taktiku. Ar melnā balzāma palīdzību izdodas atmosfēru mazliet atdzesēt. Normunds to nosauc par manas uzstāšanās sākumu. Tā arī ir par savu pirmo piecinieku no manis patiešām pienākas. Cilvēki uz naktsmītnēm nāk kā pa lielceļu. Uzjautāti par izieto maršrutu, kautrīgi atbildam Puškins caur Dih Tau galveno - 5A. Saņemam daudz apsveikumu.
Uzvāru solīto zupu, pēc kā tiek nolemts tai pat dienā nokāpt līdz 2200 bāzes nometnei.
14:00 atvadāmies no Iļjas un aizsoļojam pa morēnu. Tā kā kāpienā uz Džangi Tau Austrumu esmu nolēmis nepiedalīties, tad sakrāmēju somā smagākās mantas, ar domu, ka tā būs prātīgāk, jo otrā piegājienā paliks tikai vieglākās. Kļūdījos!

© Napalms 2002