Krima – klintis, jūra un vīns.
Klinšu kāpēju vidū viens no iecienītākajiem kalnu masīviem ir Krima. Ir dzirdēti visdažādākie nostāsti un ir lasīti visdažādākie raksti par šo vietu. Šī vieta ir kā magnēts, kas pievelk klinšu kāpējus un liek tur atgriezties vēl un vēl.
Pagājušā gada vasaras nogalē KSC komanda jau pabija Krimā, taču tās aura un arī neizkāptie maršruti, kā arī vēl neapgūtie maršruti lika šai komandai, nu jau mazlietiņ citā sastāvā, atgriezties šajā vietā arī šogad. Cilvēku sastāvs tika komplektēts ļoti demokrātiskā veidā – kas grib un var, tas arī brauc. Un šo braukt gribētāju pavisam bija 8 – Normunds Reinbergs, Raita Reine, Vladimirs Zinovjevs - tie kuri Krimā bija 2003. gadā, Rolands Laganovskis, Gita Krātiņa - tie kuri arī ir bijuši Krimā, taču ļoti sen atpakaļ, Oļģerts Ozoliņš, Aleksandrs Zinovjevs un Mārtiņš Reimanis, kuri uz Krimu devās pirmo reizi.
Uz Krimu transportējāmies 2 grupās. Viena grupa 5 cilvēki sastāvā (Normunds, Raita, Mārtiņš, Oļģerts un Gita), kas brauca ar vilcienu Rīga – Simferopole, otra grupa 3 cilvēku sastāvā (Rolands, Vladimirs un Aleksandrs) – ar autobusu Rīga – Kijeva ar pārsēšanos vilcienā Kijeva Simferopole. Jāpiebilst, ka sadalījāmies nevis tādēļ, lai būtu ērtāk vai citu iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka atsevišķi cilvēki no Rīgas varēja izbraukt tikai 27. augustā, nevis 26. augustā, kā tas bija paredzēts. Protams, katrai grupai ceļā uz Krimu bija savas priekšrocības – vieni paspēja aplūkot arī Ukrainas galvaspilsētu Kijevu, bet otra grupa, kas brauca ar vilcienu, izbaudīja nostalģiskās noskaņas – tēja no "graņonkām", krievu mūzika, gluži kā kino filmās redzētais. Taču kopējais dienu skaits ceļā abām grupām bija vienāds – 44 stundas, starpība bija tikai viena minūte.
Kopējais plāns paredzēja, ka vispirms dodamies uz sporta maršrutiem uz Красный Камень, kas atrodas starp Aluštu un Jaltu, vēl precīzāk – 60 km no Simferopoles. Šo vietu zināmā mērā var nosaukt par lielu kāpšanas poligonu, kas ir sadalīts sektoros no A – F, un maršrutu kopskaits ir ~100 maršruti, kuru grūtības kategorijas sākas ar 5 līdz 8b+. Pavisam šajā vietā uzturējāmies 6 dienas, ieskaitot ar vienu brīvdienu, kuras laikā tika apmeklēts tuvējais miests, protams, arī pludmale. Pārējo 5 dienu laikā tikai izkāpti vairāki maršruti, no katra sektora tika "izlasīti" visi maršruti pēc grūtības kategorijas no 5 līdz 6b, un arī 6c, kas arī tika "izmocīti" ar lielām grūtībām. Protams, tas nenozīmē, ka netika mēģināts izkāpt arī kādu no 7a maršrutiem, taču, ja tev ir jākarājas gandrīz pie katras nākamās atsaites – par kāpšanu vairs to nenosauksi. Šāds mūsu sniegums uz sporta maršrutiem pierāda tikai to, ka kāpt uz klinšu masīviem ir jābrauc biežāk, nevis reizi gadā vai pat reizi divos gados. Taču, neskatoties uz to, emociju gamma, ko sniedz šī vieta, ir pozitīva, varētu pat teikt, ka fantastiska. Cilvēku loks, kas šeit atrodas, ir klinšu kāpēji, pie tam labi un atsaucīgi klinšu kāpēji, kas neliedz arī kādu padomu. Vienīgie iemītnieki šajā vietā, no kuriem vajadzētu uzmanīties, ir viens melns, mazs šunelis, kurš "nospēra" mums desas gabalu, un kazas, kuras ēd (vai arī mēģina apēst) visu, kas nekustas ... ;)
Ņemot vērā to, ka mūsu rīcībā vēl bija atlikusi viena nedēļa, vēlējāmies to izmantot klasiskajiem maršrutiem un arī nedaudz sporta maršrutiem, tikai nu jau citā vietā - Форосский Кант, , Уарч-Кая un Морчека. No 'Sarkanā akmens' līdz Forosai ir apmēram 2,5 stundu brauciens – vispirms ar trolejbusu līdz Jaltai un pēc tam ar maršruta taksometru līdz Forosai. Pirmais iespaids par jauno īslaicīgo mājvietu bija visnotaļ pozitīvs, dzīvojām dzīvoklī ar visām ērtībām, 5 minūšu gājiena attālumā Melnā jūra un citas baudāmas ērtības un vērtības, bet ne jau tas bija galvenais visā šajā pasākumā, bet ne būt nenozīmīgākais. Nākamajā dienā pēc ierašanās bija paredzēts doties uz Уарч-Кая un izkāpt 3 maršrutus – Карнавал 4B, (F 6a, 270m), Red Fox 6A,(F 6b, 220m) un Шамбала3B (RUS) (F 6a, 220m). Kāpām pa pāriem gluži tāpat kā iepriekš, izvēloties katrs pāris savu maršrutu – izkāpjam un tad maināmies. Līdz Уарч-Кая nokļuvām ar vietējo taksometru – 3. "žigulis", pretējā gadījumā, ja būtu gājuši ar kājām, kamēr nokļūtu līdz maršruta pakājei, būtu noguruši tik ļoti, ka, pieļauju, kāpt nemaz vairs negribētos. Pārsteigumus šajā masīvā sagādāja 2 maršruti – Red Fox un Карнавал. Pirmais izrādījās tik interesants maršruts, ka tam tika veltītas pozitīvas atsauksmes visa vakara garumā, taču otrais – gana aizraujošs, it sevišķi, ja vēl novirzies no maršruta, kas norādīts maršruta aprakstā. To iespēja paveikt Oļģerts ar Mārtiņu, kuri pamanījās priekšpēdējā virvē aiziet nedaudz "pa kreisi", nevis taisni, kā bija norādīts. Šī kļūda sasaitei maksāja papildus 2 stundas dienas viskarstākajā laikā, pie reizes tika arī atsvaidzināta "internacionālā lamu vārdu vācelīte”, kaut arī tika saskatītas arī pozitīvas lietas – viņi, ļoti iespējams, bija pirmie, kas atklāja jaunu maršrutu. Normunds ar Raitu izkāpa Шамбала un Red Fox, Rolands un Vova – Red Fox un Карнавал, bet Oļģerts un Mārtiņš tikai Карнавал, jo nogurums tomēr lika manīt par sevi. Maršruts Red Fox Oļģertam un Mārtiņam palika kā parāds uz nākamo reizi. Iespaidi un emocijas, kāpjot šajā vietā, bija daudz asākas, aizraujošākas nekā kāpjot pie 'Sarkanā akmens', jo tie vairs nebija "tikai" ~20 metri, kur āķi ir iedzīti ik pēc 1,5 metra. Izņēmums ir maršruts ir Red Fox, kur šie āķi bija ik pēc 2- 2,5 metriem, taču, ja ņem vērā, ka tā ir monolīta siena, kur aizķeres bija ļoti maz, tad tā jau bija nepieciešamība. Turklāt šis maršruts ir viens no tiem, kurā ātri vien var iemācīties paļauties uz savām kājām, ne tikai rokām. Kopumā šajā vietā tika pavadītas 8 stundas, kuru laikā tika izkāpti 3 maršruti, un bija tas gods iepazīties ar vietējo mežsargu, ar kuru tika iztirzāts viss par Ukrainas sociālpolitisko dzīvi, par kino, sievām, bērniem un citām ļoti svarīgām lietām. Neskatoties uz to, ka Mārtiņš ar mežsargu bija jau kļuvuši "čomiem", no 160 grivnām bija vienalga jāšķiras, jo, kā izrādās, tā vieta bija parks, tūrisma objekts, par kura apmeklējumu bija jāmaksā – 5 grivnas (0,50Ls) par katru cilvēku. Lejā līdz savai mājvietai nokļuvām ejot ar kājām, nevis izmantojot transportlīdzekli, kā visvairāk tajā brīdī mēs visi vēlējāmies. Laiks atpakaļceļā 1,5 stunda, toties pēc tam – alus, auksts dzirkstošs alus ... :)
Nākamo dienu veltījām sporta kāpšanai pie Уарч-Кая, kas bija atslodze pēc iepriekšējās dienas veikuma. Sporta maršruti šajā vietā vēl nav īsti izveidoti līdz galam, kopā ir ~60 maršruti, bet daudzi no tiem vēl ir projekti. Grūtības kategorijas šiem maršrutiem sākas no 6a un beidzas ar 8a. Salīdzinot ar Красный Камень, šī vieta nav tik populāra. Pēc šīs nelielās atslodzes nākamajā dienā sekoja lielā atslodze – brīvdiena, kuras laikā devāmies uz Jaltu, lai aplūkotu vietējos tūrisma objektus – Bezdelīgas ligzdu, Ļeņina pieminekli =|;o) Jaltā, un arī pašu pilsētu.
Nu ja, kad bijām atpūtušies, varējām ķerties klāt citiem klasiskajiem maršrutiem. Šoreiz izlēmām doties kāpt uz Форосский Кант pa maršrutiem Семёрка 5A (F 5c, 370m) un Рыжий угол 5A (F 5c, 320m). Par cik bija notikušas izmaiņas "sastāvā", tad kāpām tikai 2 sasaites – Normunds ar Raitu kāpa un izkāpa Рыжий угол, bet Rolands, Oļģerts un Mārtiņš izkāpa Семёрка. Šo maršrutu atrašanās vieta ir gandrīz turpat, kur iepriekš izkāpties maršruti, tikai mazliet tuvāk Forosai. Abi maršruti bija visnotaļ interesanti, droši kāpšanai, bija vietas, kur varēja arī "pabaidīties" :). Katra maršruta pieveikšanai bija nepieciešamas ~ 5 stundas, Рыжий угол pat mazāk ~4 stundas. Lielais pluss maršrutu atrašanās vietai bija tāds, ka netālu bija tūrisma objekts – skaista baznīca klints malā, pie kuras ir izveidoti dažādi suvenīru veikali, kafejnīcas, kur var ieturēt labu maltīti. Pēc lielas slodzes nekāda lielā ēšana nesanāca, taču alus kausu izdzert tas gan mums netraucēja, turklāt atpakaļ ceļš likās nedaudz īsāks un interesantāks :)
Jau nākamajā dienā tika izkāpts vēl viens no tradicionālajiem maršrutiem - Центр(6A) Морчека masīvā, to iespēja izdarīt Rolands ar Normundu. Tiesa – viņiem tā pieveikšanai vajadzēja "nieka" 6 stundas. Oļģerta un Mārtiņa plānos ietilpa izkāpt maršrutu Труба" (5B), nepārliecinošu izjūtu un noguruma dēļ viņi izlēma labāk nekāpt. Taču neskatoties uz to, laiks, kamēr kāpa Rolands un Normunds, tika pavadīts lietderīgi, viņi apskatīja lielo alu Медовая, līdz kurai varēja nokļūt pa 3A maršrutu, kuru varēja uzskatīt par taku kalnu tūristiem ar skaistiem dabasskatiem.
Kopumā 2 nedēļu laikā tas bija viss mūsu veikums kāpšanā gan pa sporta, gan pa tradicionālajiem maršrutiem. Sporta kāpšanai tika veltīts daudz vairāk laika, jo divas nedēļas ir tomēr par maz, lai varētu paspēt visu. Taču neskatoties uz to vēlamais ir panākts – ir iegūts gandarījums un lietderīgi pavadīts atvaļinājums :). Droši varam rekomendēt Krimu kāpšanai tiem klinšu kāpējiem, kas tur vēl nav bijuši – aizbrauciet, nenožēlosiet. Pati Krima Eiropas iedzīvotājiem, jo it īpaši Latvijas, var likties kā eksotika, jo ir tāda sajūta, ka kopš PSRS laikiem šeit nekas daudz nav mainījies – ir Ļeņina pieminekļi, ielas nosaukumi joprojām ir komunistu vārdos, vecie trolejbusi, ļaužu pilnas pludmales, vecie labie gastronomijas veikali un labs Krimas vīns.
© Mārtiņš Reimanis 2004
Maršrutu apraksti:
Resursi internetā © www.mountain.ru Krimas masīvu apskats